"Latviskais kods nekur nepazūd!" – Kokteilis.lv

Sestdian, 21. jūlijā, ar koncertu dzimtajā Jelgavā vairāku paaudžu mīlētākā grupa "Prāta vētra" – solists RENĀRS KAUPERS, ģitārists JĀNIS JUBALTS, taustiņinstrumentālists MĀRIS MIHELSONS, bundzinieks KASPARS ROGA – atklās jaunā albuma "By tozēn, kas sit skārda bungas "koncerttūri, ko pēc uzstāšanās Valmierā, Ventspilī a Daugavpilī noslēgs 17. augustā Rīgā, Mežaparka Lielajā platform. [19659002] Kad" Prata vētras "ģitārists Jānis Jubalts Pirms aptuveni gada ieradās Studija ar vienkāršu Dziesmas Ideju akustiskai ģitārai a Imanta Ziedoņa dzejoļa" melna Varna "Vārsmām, viņš nenojauta, kā beigsies tās lidojums. Tikai pēc pamatīgas pārkalšanas zviedru producentu Pasaules raudzes skaņu Kalve a kausēšanas Paša kolēģu "Prata Vetra" bija skaidrs, ka akustiskā Gitara pārtapusi Elektriska sintezatorā, kompozīcija kļuvusi by Popa hitu, bet Varna nemaz vairs nav Varna – nu tā skan kā labi zināmais raidstaciju grāvējs " Pašu dārgāko ". "Pārtaisīja līdz nepazīšanai," pasmīn Jubalts a nenoliedz, ka līdzīgs pārvērtību scenārijs piemeklējis not vienu vien grupas pēdējo gadu dziesmu.

For to, kā pēc ārzemju producentu superkalves skan kādreiz spuraino ženu Škarda bungas by "Prata vētras" latvisko kodu, kas nepazūd tulkojumā a Viru iniciāciju pieaugušo Karta -. Saruna ar šī grupas mūziķiem

Šķiet, vēl vakar dziedājāt "Manu dziesmu" dziesmu svētku gājiena dalībniekiem Skonto Stadiona a arī Mežaparka bleachers jaunajā diriģentu tribīnē, ieskandinot sadziedāšanās nakti. Kādas sastāvdaļas šobrīd ir jums pašiem Dziesmu svētku "enerģijas ķīselī", kā paši nodēvējāt svētku sajūtas, lietojot Ziedoņa vārdus.

Renārs: Tas bija brīnišķīgi. To become an enerģisko kopā būšanas brīdi arī Māris a Kaspars izbaudīja atklāšanas koncertā, bet mums ar Jāni bija iespēja piedalīties arī noslēguma koncertā. Abi pamanījāmies uzkāpt augšā, pie basiem, iemaisījāmies koros. Gan vienkārši pastāvējām, pabaudījām, gan dziedājām līdzi dziesmas, ko zinājām no skolas kora laikiem. Mazbērniem varēsim teikt – mēs tur bijām, simtgades Dziesmu svētkos.

Jānis: Šī bija pirmā reize, kad varēju novērtēt jauno Mežaparka estrādi līdz tālākajam punktam. Stāvēju augšā pie jaunajām sēdvietām, klausījos, kā skan. A tad ir mirklis, kad sāk skanēt Latvijas himna, a stratum vidū mani aptur Dailes teātra aktieris Gints Andžāns. Tā nu mēs tur stāvam blakus a dziedam himnu. Riktīgs lidojums. A mēs nebijām vieni, tādu bija daudz. Nākošajā dienā pēc svētkiem mums bija mēģinājums, a, protams, apspriedām programmed. Mums, četriem, bija diametrāli pretēji viedokļi, piemēram, Mārim labāk patika vecmeistaru darbi, bet man – jaundarbi. Nozīmē, ka programma bija salikta "uz ūsiņu"

Māris: Labākais ir tas, ka, lai cik atšķirīgi viedokļi mums būtu, kopsaucējā Dziesmu svētki patikuši mums visiem

Kurš gan vēl labāk var novērtēt tik lielu pasākumu, ja ne jūs, kas paši stāvējuši tūkstošu priekšā. Kā paši jūtat – ir izdevies vai nav?

Jānis: Jau koncerta laikā saproti – ir vai nav! Ir gadījies arī, ka koncerta laikā Renārs kaut ko samaina, jo, piemēram, ir sajūta, ka prasās uzspēlēt vēl kādu veco dziesmu. Atceros gadījumu, kad Renārs negaidot pietica citu dziesmu. Tajā brīdī, protams, ir sajūta, ka vilcienam norauts "stopkrāns", bet, no otras puses, tādi gadījumi varbūt iedod jaunu emocionālu grūdienu.

Māris: Redzēsim, kā būs pēc pirmā koncerta. Varbūt pēkšņi būs sajūta, ka kaut kas, piemēram, kāda dziesma, nestrādā. Izplānot lietas līdz pēdējam jau nevari

Renārs: Lielajos koncertos ēaist aist aist daist ,aist ,aist ,aist ,ē ,ē ,ē ,ē ,ē ,ē ,ē. Vairāk tādu improvizāciju ir klubos a nelielos koncertos. Tur var doties ļoti brīvos ceļojumos.

ķķiet neticami, ka jum vēl ir arī nelieli koncerti. Krievijā, kur salīdzinoši bieži uzstājaties, jūsu potenciālo skatītāju skaits visdrīzāk ir tik liels, ka kaut kādā klubiņā nesatilpst.

Renārs: Ir, ir tie klubiņi. Novembrī būsim Igaunijā – tur ir tāda "Palladium" izmēra koncertzāle. Arī Viļņā, kur būsim rudenī, ir klubiņš. Nelielās koncertvietās muzicējam arī tad, kad braucam uz Angliju, Īriju vai Skotiju pie tautiešiem. Jā, Krievijā tie pamatā ir festivāli. Tomēr tas, ka tur jebkurā brīdī var sapulcināt milzu masas, nemaz nav tik droši. Tai pašā Maskavā, kur kā dzīvojot 25 miljoni, arī lielās grupas cīnās by tik lielām arēnām vai sporta kompleksiem. Tirgus ir ļoti piesātināts.

Kaspars: Maskavā visi ir koncertus pārēdušies. Salīdzinot ar Rīgu, to get rid of desmit vairāk. Iebraucot pilsētā, skaties, aha, vienā pilsētas galā uzstājas Eminems, otrā – Filips (Kirkorovs – AK) rīko ballīti, kurā ieradušies visi

Nesen medijos izskanēja doma, ka Dziesmu svētkus varbūt nevajadzētu rīkot tik centralizēti, bet vairāk izkaisīt reģionos, jo tad atrisinātos biļešu deficīts a svētki paplašinātos. Jūsu Latvijas tūre savā ziņā ir labs piemērs tādai decentralizācijai, panākšanai pretī ne-rīdziniekiem. Neesat domājuši, ka būtu vieglāk sarīkot vienu milzu koncertu Rīgā, pārspēt visus apmeklējuma rekordus a neraizēties by ieņēmumu trūkumu mazākos koncertos?

Kaspars: Kad ir Ziembadvētki, visi taču brauc pie tēta a mammal tur, kur viņi ir. Ar Dziesmu svētkiem ir līdzīgi. Rīga ir galvaspilsēta, a, man liekas, ka tur jau ir tas asums, ka visi sabrauc, nakšņo nedēļu skolās. Tur jau rodas šis enerģijas ķīselis. Ja to sāks šķīdināt, pazudīs enerģija. Tiem jābūt svētkiem, ko dzimta – vai šajā gadījumā nācija – svin vienoti, kopā. Manuprāt, kori a dejotāji grib to Rīgu. Tas ir nacionālās vienotības jautājums – tieši to cilvēki ļoti atzīmēja pēc Dziesmu svētku nedēļas. By "Prāta vētru" – mēs tomēr esam tāda ballīte. Popa ansamblis, kam piestāv braukāt riņķī pa estrādēm, miestiņiem a priecēt cilvēkus tur

Māris: Iedomājos, ja Daugavpils koris tādā izkaisītu svētku veidā nonāktu, piemēram, Ventspilī – tā nav slikta doma. Ja tikai to varam "pacelt". Vēl jau ir kur paplašināties tepat Rīgā-ir tik labi, ka jau tagad svinību vietām klāt pienācis Vērmaņdārzs, Esplanāde.

Renārs: Nevajadzētu aizmirst, ka tāda akustika kā Mežaparka estrādē mums citur nav. Šis vietas pastāvēšanas pamatu pamats ir tieši koru dziedāšanas svētki. Esmu dzirdējis pat sarunas by nākamo soli – kā mēģināt koru koncertā iztikt bez mikrofoniem, lai varētu klausīties tikai kori bez pastiprinātājiem. Man šī ideja patīk – būtu pavisam citas nianses, gaismā iznāktu katrs tembrs!

Pirmoreiz "Prāta vētras" koncerttūrei pievienojusies Daugavpils. Jau esat vēstījuši, ka šī izvēle drīzāk ir misijas apziņa – kompensācija Latgalei, jo īsti rentabli neesot.

Kaspars: Teiksim godīgi, the language of the sāka pārmest, ka viņus apceļam. Tā, protams, ir mūsu brīva griba turp diesies a koncertu sniegt.

Renārs: Sākām ar uzstādījumu, ka jābūt koncertam Latgalē. Divreiz tas jau ir bijis Preiļos, šoreiz bija izvēle starp Rēzekni a Daugavpili, a tad nu beigās kaut kā nosliecāmies uz pēdējo. Nozīme bija loģistikai, stadionam, arī pašvaldības pretimnākšanai.

Māris: Mēs paši organizējam savas tūres a paši by tām atbildam. Ieraugot tīro statistiku tabulās, ir skaidrs, ka ar šādu koncertu ej lielos zaudējumos, tomēr šogad, by spīti visam, izdomājām, ka to darīsim. Lai arī nav guaranted ieņēmumu, tomēr ir forši nenodalīt kādu valsts daļu. Domāju, ka viss būs labi – katrā ziş no mūsu puses viss būs vislabākajā kārtībā. Mēs nešķirojam vietu, kurp braucam, pie kā kādi cilvēki būs publikā

Jānis: Mīļie daugavpilieši, lūdzu, nāciet an atbalstiet mūs, mēs jūs aicinām! A visus pārējos arī aicinām. Kad jūs pēdējoreiz bijāt Daugavpilī?

Vai Mainly Programed katrā koncertā? Kādā valodā dziedat, piemēram, Daugavpilī, jo teju katrai jūsu dziesmai ir versija arī angļu a krievu valodā.

Renārs: Te laikam uzsvars ne uz repertuāru, bet valodu. Skaidrs, ka būs "Skoļzkije uļici", "Na zare", turklāt Daugavpilī mūsu īpašais livesis būs Marina Kraveca (Krievijas humora šova zvaigzne, ar kuru kopā "Prāta vētra" iedziedājusi kopīgu jaunā albuma dziesmu – A.K.). Varbūt vēl kāda ekstra dziesma krieviski, kāds gabals – angliski, bet pamatā dziedāsim latviski. Vārdu sakot, būs internacionāls pasākums. Viesi mainies katrā koncertā, tāpēc arī tiem, kas brauks no koncerta uz koncertu, varētu būt interesanti.

Kaspars: Marina būs arī Mežaparkā. Turmums kā iesildītāji līdzās latviešu jaunajai grupai "Sudden Lights" pievienosies vēl vieni draugi, mūsu albuma producentu a dziesmu līdzautoru grupa "The Royal Concept", kas mūs pavadīs uz skatuves arī visā tūrē kā viesmuzikanti.

Esat teikuši, ka jaunais albums savā ziņā ir atgriešanās pie kādreizējā "Prāta vētras" puiciskā gara. (19459005) [Translation] Pats nevaru nodalīt no mūsu albuma Gintera Grasa darbu vai paic tā uzņemto filmu – tajā ir kāda kripatiņa arī no tiem abiem. Tomēr neviena minētā šķautne nedominē. Ā aug ā Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album Album,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,. Tāds personisks motīvs

Māris: Ir tāds labs apzīmējums "pēc motīviem". Šis ir albuma nosaukums pēc Gintera Grasa darba nosaukuma mot'viem.

Renārs: Piekrītu. Ir grupas, kas veido dziesmas uz Imanta Kalniņa vai Raimonda Paula mūzikas bāzes, bet gadās, ka ne Raimondu, ne Imantu šajās dziesmās vairs īsti neatpazīsti. Arī mūsu gadījumā atsauce uz Grasu ir, bet tā nav tieša. Skārda bungas ir par to, kas esam a kas varētu būt, tai skaitā arī tie zēni

Katrā no mums ir iekšā šī tīrā enerģija, tīrā bērnība, tieksme pēc taisnības an ideāla. Kad esmu tajās čībās a dāvānā – ir jāsapurinās, jāatceras puikas, kas sanāca kopā an izveidoja šo grupu.

Tas maksimālisms, kas mūsos bija toreiz, tur ir vēl joprojām, varbūt, gadiem ejot, transformējies.

Jūs gan vairs neesat puisēni, bet atpazīstami cilvēki, kuros ieklausās, peļ a slavina, liek paraugu. Vai publiskā atbildība nav prasījusi neērtus kompromisus no pašiem?

Kaspars: Jācenšas saglabāt patiesības mirklis sevī. Domāju, ka šis balanss mūsos ir labs, lai būtu mierā ar sevi.

Renārs: Tasks of the Lord of the Judiciary. Ričardam Roram ir tāda laba grāmata – "Ādama atgriešanās". Tajā viņš risina tēmu par to, ka daudzi mūsdienu vīrieši nav iniciēti kā senos laikos, kad pēc zēna laika ir vīrieša vai vīra laiks. Reizēm heap notika ļoti skarbi – džungļos, sāpīgi pārbaudījumi, pat ciešanas – pēc tā tu jau skaities vīrs. Domāju, ka arī mēs kaut kādā veidā caur dažādiem procesiem a notikumiem, gan pa vienam gan kolektīvi, ejam šo iniciācijas posmu. Atbildības uzņemšanās, atbildot uz nopietniem jautājumiem, vienmēr liek domāt, ko sakām. Bet piekrītu Kasparam, mums ir jāturas pie savas intuīcijas, pie savas sajūtas. Kā teica Ziedonis – šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.

Nav bijusi vēlēšanās vicināt to karogu vai sist bungas by savu taisnību, īpaši jau tagad, kad neitrālam palikt ir grūti.

Kaspars: Katram savs. Vienam ir aicinājums, a vi gris grib skriet ar to karogu, a viņa izpausmes veids ir nevis Saeima, bet skatuve. Tā ir viņa izvēle. Ja viņam ir sekotāji, tātad arī viņš ir veiksmīgs, sludinot no skatuves. Ziniet, kā ir – deputāts saņem algu, a mēs visi tai godīgi sametamies. Viņš dara savu darbiņu tos četrus gadus. Savukārt mana pilsoniskā atbildība sniedzas tik tālu, lai laikā, kad šie potenciālie deputāti reklamējas, kā nu māk, izvēlētos to, kurš pārstāvēs mani. A tad iesim tālāk – ja mēs katru reizi, kāpjot uz skatuves, gribētu atrast kādu deputātu, lai viņš uzlaiž bungas, kas tur sanāktu?

Varbūt kaut kas by mākoņiem, kas slīd garām, citējot labi zināmu mūsu Valsts prezidenta svētku runu. Šis gan ir piemērs, kur viedokli vajadzētu paust, bet tas netika sadzirdēts.

Māris: pr ez ez ez ez ez ez 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 1945 goal. Paskatieties, kā zūd doma Īlona Maska prezentācijās! Salīdzinot ar kādreiz Stīva Džobsa perfekti sagatavotajām runām, tur ir īsts haoss. Nedomāju, ka runas spēja ir problēma, iespējams, cilvēcība šādā amatā pat ir priekšrocība.

Jānis: Māri, Masks run by savu biznesu, bet ir jāatšķir valsts no privāta biznesa.

Kaspars: Tas viss ir ļoti relatīvi. Atgriezīsimies pie bēdīgi slavenā Hitlera, kurš bija brīnišķīg orators, bet paskatiety, kādu postu viņš nesa pasaulē. Ziniet, tad labāk lai runā klupdami krizdams, bet dara labus darbus. Mēs esam maza nācija, a cilvēku ar iedzimtu harismu – gan politiķu, gan skatuves mākslinieku – mums ir tik, cik ir. A ne vienmēr cilvēks nonāk tur, kur būtu viņa īstā vietā. Viņš neaiziet politikā, bet run by pie galda. Eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas gadījumā sakrita harisma a lieliskas oratora spējas. Loģiski, ka visiem, kas nāk pēc viņas, ir jākonkurē ar šo uzlikto latiņu. Tas nav viegli.

Diplomātiska atbilde. Vai tieši diplomātijas spējas palīdzējušas ilgu gadu laikā saglabāt draudzību grupā? Daudziem heap neizdodas, dzirdēts by ilggadējas Rietumu grupas mūziķiem, kuri uz koncertiem ierodas katrs savā lidmašīnā.

Kaspars: Tikko braucām no Babruiskas (Baltkrievijā. – AK) an itin draudzīgi rāvām vaļā zoli – ir tāda kāršu spēle. Nav tik traki. Mums ir kopīgas tēmas, ko apspriežam kopīgos braucienos, by augstākām a zemākām lietām. Protams, viedokļi iekšējās diskusijās krasi atšķiras. Agrāk turnejās dzīvojām pa divi numuriņā. Tagad esam uzkalpojušies katrs līdz savam. (19459004) Renārs: Esam kā riteņbraucēji trekā – laižam uz riņķi, bet com mūs ved. Kad viņš sagrūst, tad paiet malā, otrs kļūst by līderi a ved. Kad jūti, ka kāds albumos uzņemas lielāku atbildību, you saki – jā, es piedalos. Āē tas [[[[uuuuuuuuuuuuuuuuu[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[[ratratratratratratratratratratratratratArī"Partozēnukbaditskārdabungas"šoreizcarpetslīdzautorībākopāarzviedruproducentiem(19459005)

Kaspars: Ir labi, ja kāds ienāk tava istabiņā no malas a izspārda tos spilīts uz visām pusēm. Šis jaunās vēsmas muzikāli atsvaidzina tevi pašu. Atgriežas radīt a spēlētprieks, jo ir kaut kas interesting.

Jānis: Bez viņiem mēs joprojām spēlētu deviņdesmito gadu mūziku.

Kaspars: Iespējams, nākamais albums tieši tāds arī būs. Mūsu producenti Povels Olsons a Davids Larsons bija "starā", izdzirdot mūs spēlējam vecās dziesmas. Viņi teica – kad spēlējat tā laika mūziku, jūs kļūstat citādi.

Renārs: Pēdējais albums, ko uzrakstījām četratā, bija "Viss ir tieši tā kā tu vēlies" 1998. gadā. Toreiz darījām visu tā, kā paši sapratām, mums bija tikai skaņu režisors. "Starp divām saulēm" mums jau bija zviedru skaņu inženieris, kurš mazliet pildīja producenta funkciju. Līdz ar katru nākamo albumu heap gāja arvien tālāk. Kad esi iekšā šajā līmenī, saproti, ka ar saviem spēkiem vairs nespēj nonākt, kur ar šā producenta palīdzību. Esi taču ieinteresēts radīt maksimāli labu, foršu, interesantu arī mūsdienīgu mūziku. Tāpēc ir labi sastrādāties ar profesionāļiem šajā jomā. Viņiem ir ķērien piefiksēt kaut ko, ko pats spēlējot nemaz neesi pamanījis.

Vai kaut kur šajā daudzo autoru tulkojumā nepazūd jums piedēvētais latviskais kods?

Kaspars: Ja kārtīgi paklausās mūsu jauno albumu, tur ir arī mazs, mazs nacionālais pavediens. Betrieb und ausstellungen und austenungen, kas bijuši katra dzīvē.

Renārs: Piekrītu, ka kaut kas tiek upurēts an atdots, bet tu kaut ko jau arī iegūsti, jo mācies no šā procesa . "Kaķēns, kurš atticās no jūras skolas" ar producentu Toniju Mensfīldu iznāca pamatīga sintpopa manierē ierakstīts albums, by ko paši bijām ārkārtīgi pārsteigti. Visu laiku bijām spēlējuši kā dzīvā grupa, bet Tonijs to visu pēc tam jauki aizvietoja ar sintezatora tēmām, digitālu bungu skaņu. Saņemot pilnu materiālu, bijām tik pārsteigti, labu brīdi vienkārši stāvējām a skatījāmies come uz otru. A beigās izdomājām – varam būt arī tādi. Līdz ar katru jaunu albumu pienāk kaut kāds "lauziens", a visi saka – šī nav "Prāta vētra", bet paiet trīs gadi, an iepriekšējais albums kļūst by vienu no "Prāta vētras" elementiem. Beigās atskatoties iegūsti interesantu, krāsainu kolekciju. Nevis kaut ko viendabīgu, by ko varētu teikt – tā viņi sāka a tādā krāsā arī spēlēja visus 30 gadus.

Bet latviskais kods nekur nepazūd, jo mēs esam latviešu puikas, kuriem ir latviešu vecāki a vecvecāki.

Ir skaidrs, ka mūsos šīs saknes ir sasūkušās, ir dziesmas, ko vecmāmiņas bērnībā dziedājušas, paši esam gājuši koros.

Māris: Gribēdami nevaram uzrakstīt arābisku mūziku. Mums ir šis latviskais kods, a labi, ka tā, jo pasaulē ir tik daudz atšķirīgas mūzikas. Protams, vienmēr esam mēģinājuši ar producentu palīdzību tapt saklausīti kaut kur plašāk; lai katrā albumā būtu kāds pienesums no mūsdienu mūzikas.

Kādu šobrīd redzat apvārsni "Prāta vētras" starptautiskai karjerai?

Renārs: var m n vartu olietu olietu startu muddy to daudzus gadus. No tā brīža, kad sākām rakstīt tekstus angliski – veiklus vai neveiklus, heap ir cites jautājums. Braucām pa maziem klubiņiem Dānijā, Vācijā, meklējām kaut kādas sadraudzības. Pagrieziena punkts bija Eirovīzija. Tomēr ir neizmērojams priek valstī, sava valodī, spēlēt savas dziesmas vietējās raidstacijās. Rietumos nokļūt līdz radio daudziem ir neiespējamā misija. Ir milzīga pateicība par to, ka, gadiem ejot, ir izdevies iegūt kaut kādu atpazīstamību an ir cilvēki, kuri vēlas nākt uz mūsu koncertiem

Kaspars: Esam izteikts meinstrīma ansamblis, kas spēlē meinstrīma mūziku. Šajā šovbiznesa mūzikas laukā, ko sauc by populāro mūziku a kurā peramies, ir vismilzīgākā konkurence, kur ir ļoti maza iespēja tikt līdz augšai. Citādi ir, piemēram, "Skyforger", kuri tai pašā Vācijā zināmā vidē ir superpopulāra grupa. Tas tomēr ir nišas žanrs, a tur pieļaujamas daudz lielākas atkāpes – vari dziedāt savā valodā vai vispār nevalodā kā, piemēram, "Sigur Ros". Mēs ejam vienā lauciņā ar "Coldplay" a "U2", tāpēc mums nav variantu būt by pirmajiem "čingačgukiem" šajā jomā. Tomēr ir jācenšas rosīties, kamēr vien var, arī šeit, Latvijā. Kā smejies – heap ir goda jautājums.

Tāpat kā rīkot koncertu pēc Dziesmu svētkiem Mežaparka estrādē.

Kaspars: Tas būs tāds Dziesmu svētku "afterpārtijs". Jauka pēcballīte lielajiem svētkiem. Negotiation of the netriam, nevaram a nemaz netaisāmies